Bijušais Valsts drošības komitejas sevišķi svarīgais aģents Jurs Taškovs pēc ''čekas maisu'' atvēršanas nebūt ne nekautrējas par savu pagātni.


Intervijā ''Rīgas Laiks'' viņš vaļsirdīgi stāsta savu sadarbību ar VDK, kuru gan jau iepriekš nav slēpis, tagad dēvējot to par apsēstību: ''Mans garīgais stāvoklis bija vērtējams kā apsēstība – teoloģiskā izpratnē. Pilnīgi skaidri saprotu, ka esmu bijis apsēstā stāvoklī līdz 45 gadu vecumam. Bet es to nesaku kā attaisnojumu. Tas vienkārši ir fakts.''

VDK viņš ticis uzaicināts pēc tam, kad pašu kāds ''nostučīja'', jo viņš apšāvis klaiņojošos dzīvniekus: ''Pēc skolas uztaisīju sev revolveri, ļoti labu, parādīju dažiem draugiem. Bija tāda situācija, ka mēģināju apkarot klejojošos dzīvniekus – vēl viena apsēsta ideja, kā uzlabot pasauli.''

''Pieļauju, ka gadījumā, ja man būtu piedāvājuši, būtu arī kādu noga­linājis,'' atklāj Taškovs. ''Bērnībā man bija tieksme parādīt savu spēku – esmu nogalinājis ļoti daudz dzīvnie­ku. Esmu sitis tūkstošiem varžu, kāvis kaķus un balo­žus. Patiesībā esmu darījis drausmīgas lietas. Tāpēc nedaudz saprotu to puisi, kas meitenei Ziepniekkalnā iedūra 40 reizes...''

''Stāstīju visu, ko atcerējos vai biju pierakstījis: saruna ar tādu un tādu cilvēku. Ne tikai atstāstīju, ko kāds sacījis, bet analizēju situāciju. Pēc tam uzzināju, ka viņi bija par to pārsteigti. Viņi teica: “Tas, ko tu esi uzrakstījis, vienmēr ir tieši tas, kas vajadzīgs!” Tas laikam bija retums,'' stāsta Taškovs.

''Stučīju ar vēsu prātu – vienkārši krāvu plauk­tiņā ziņojumus vienu pēc otra. Pieļauju, ka 12 sadar­bības gados esmu aprakstījis apmēram 1000 loksnes papīra. Tie ziņojumi pēc dziļākās būtības bijā neitrāli. Kad sāku rakstīt par cilvēkiem, ko biju ienīdis, pēkšņi sapratu, ka melot nedrīkstu. Es neko neparā­dīju tādā gaismā, lai cilvēks ciestu tāpēc, ka viņš man nepatīk,'' viņš atklāj, ka ''stučījis'' godprātīgi.